Anonīmā brīvība • IR.lv

Anonīmā brīvība

161
Foto: Emīls Desjatņikovs, F64
Sanita Upleja

Kā paši atsakāmies no īstas vārda brīvības

Janvāra pēdējās dienās klajā nākušais aģentūras LETA biznesa portāla „Nozare.lv” un sabiedriskās domas izpētes uzņēmuma „GfK” pētījums par uzticamību plašsaziņas līdzekļiem vēstīja, ka interneta mediji kļuvuši par uzticamākajiem medijiem Latvijā. Tas, ka auditorijas lieluma, pieejamības un interaktivitātes dēļ interneta mediji ir ļoti izplatīti un ietekmīgi Latvijā, pats par sevi nav nekāds jaunums.

Tomēr liekas, ka jaunums ir tas, ka interneta mediji (ar to laikam domāti galvenokārt ziņu portāli, jo sociālie tīkli jaunajā pētījumā minēti kā atsevišķa kategorija) tiek vērtēti kā uzticamāki par sabiedrisko televīziju un radio, vietējiem un nacionālajiem laikrakstiem, kuri tradicionāli un ilgstoši uzskatīti par ticamiem un drošiem informācijas avotiem.

Tāpēc, domājot vai runājot par interneta medijiem Latvijā, gribot negribot nonākam līdz rakstu, sižetu, attēlu un citu materiālu komentēšanas un vērtēšanas iespējām un anonīmo komentāru milzīgajai un noturīgajai popularitātei Latvijā.

Iespēju bezgalība

Būsim godīgi – interneta mediji Latvijā attīstījās tik strauji tāpēc, ka tie pavēra agrāk nebijušas izteiksmes un līdzdalības iespējas. Tradicionālie mediji – TV, prese, radio – vienmēr ir bijuši nepieejamāki ierindas mediju lietotājam kaut vai tādā ziņā, ka nevar uzreiz darīt plašākai publikai zināmu savu viedokli par ziņu vadītāja kaklasaiti, matu sakārtojumu vai vienkārši savu slikto noskaņojumu. Internetā tas viss ir iespējams uzreiz un „neatejot no kases”.

Internets pavēra iespējas publicēt teju neierobežotu daudzumu informācijas neierobežotā apjomā, tādējādi arī paplašinot mūsu visu izteiksmes brīvību un viedokļu dažādību. Ja televīzijas ziņu izlaiduma garums ir 20 vai 30 minūtes, tad tajā ietilps noteikts skaits ziņu sižetu. Arī avīze vai žurnāls nav no gumijas, bet gan no papīra, tāpēc tajā var publicēt tik, cik tas fiziski iespējams. Gandrīz nekas no šiem laika un telpas ierobežojumiem neattiecas uz interneta medijiem.

Internetam mainot mediju vidi, liels ieguvums ir tas, ka mediji padarīti mazāk elitāri un nepieejami. Mums nav vairs jāknapinās ar dienišķo „brokastu” avīzes devu no rīta, TV ziņu izlaidumu „vakariņās” un nelielām radio ziņu „uzkodām” dienas gaitā. Turklāt „ēdienkartes” sastādīšanā varam paši daudz vairāk piedalīties, jo interneta lietotāju vairāk lasītie, komentētie un augstāk novērtētie materiāli interneta medijos ieņem labāk redzamu vietu, redakcijas tos turpina iztirzāt kā sabiedrībai svarīgu tēmu un tie palīdz arī vairāk nopelnīt mediju īpašniekiem un ieguldīt paša medija attīstībā. Kopumā liekas, ka ļoti pozitīvs stāsts.

Lielāka viedokļu dažādība un mediju „demokratizēšana” ir nenoliedzami pozitīvs ieguvums no interneta mediju attīstības. Tomēr tikai ar nosacījumu, ja to izmantojam konstruktīvi un ar mērķi uzlabot savu un sabiedrības dzīvi.

Latvijā plaši izplatītā anonīmā komentēšana liecina, ka diemžēl to var izmantot arī destruktīvi un pašiem postu nesoši.

Lietderības skala

Pie saviem rakstiem šajā portālā un citviet internetā vienmēr mēdzu izlasīt visus lasītāju komentārus. Pirmkārt, tas ir pieklājīgi pret cilvēkiem, kuri uzskatījuši par vajadzīgu izlasīt manis rakstīto un dalīties savās pārdomās. (Vajadzības gadījumā es mēdzu arī atbildēt uz lasītāju man tieši uzdotiem jautājumiem.) Otrkārt, tas ir interesanti un savstarpēji bagātinoši, ja diskusija izvēršas labi argumentēta un diskutētāju personības ir atpazīstamas. Treškārt, tā ir arī iespēja uzlabot sava darba kvalitāti, ja ņem vērā lasītāju padomus un norādes uz kļūdām vai misēkļiem. Un, ceturtkārt, neliegšos atzīt, ka tā mēdz būt arī ļoti veselīga humora deva jeb tāda kā mūsdienu latvju anekdošu veidošanās.

Domāju, ka man ir gana ilga un daudzpusīga pieredze žurnālistikā, lai atcerētos, kā lasītāji varēja izpaust savu viedokli laikmetā pirms interneta, un lai novērtētu anonīmās komentēšanas fenomenu no dažādām pusēm.

Pirms divdesmit gadiem, kad sāku strādāt presē un kad ikdienā viens dators un parastais telefons bija jādala vairākiem žurnālistiem un internets pat sapņos nerādījās, lasītāji mēdza rakstīt un pa pastu sūtīt vēstules, piezvanīt raksta autoram uz redakciju vai dažkārt arī ierasties redakcijā, uzmeklējot žurnālistu personīgi.

Tāda saskarsme prasīja lielāku piepūli un domas skaidrību gan no lasītāja, gan žurnālista, jo tiešā dialogā savu viedokli ir jāspēj pamatot un izskaidrot, kā arī jāspēj iecietīgi uzklausīt pretēju viedokli.

Un pats galvenais – kā lasītājs, tā žurnālists neslēpj savu identitāti, jo kā gan var sarunāties ar tukšu vietu – anonīms lasītājs būtībā ir tukša vieta. Ja tu zvani cilvēkam vai ej satikties, tu nevari būt anonīms. Tāpat ar saņemtajām vēstulēm – ja tās bija bez paraksta, tām automātiski zūd vērtība, jo kāda gan jēga tādam viedoklim, ja nezini, kas un kādēļ to paudis. Ja vēstule bija ar atpakaļadresi un parakstu, tad tajā paustajam viedoklim bija savs svars un jēga, nereti no tā radās arī turpinājums kādai iesāktai tēmai vai jauns temats.

Tas pats attiecas uz lasītāju komentāriem internetā, ar ko esmu sastapusies kā žurnāliste un redaktore. Nemaldināsim sevi ar domu, ka anonīmā komentēšana ļauj pavēstīt kādu sabiedrībai noderīgu informāciju. Ja kāda rīcībā tiešām ir sabiedrības interesēm nozīmīga informācija, tad tā tiek nodota žurnālistiem tieši un nemētājas apkārt anonīmo komentāru jūrā.

Anonīmajiem komentāriem, izņemot varbūt atsevišķus gadījumus par veselības vai līdzīgām jutīgām tēmām, nav arī lielas jēgas kaut vai tādēļ, ka tie neatspoguļo patieso ainu sabiedrībā – viens cilvēks ar trim iesaukām varbūt diskutē pats ar sevi, un labuma citiem no tā nekāda.

Viedoklis nav anonīms

Tā nu nonākam pie tā, ka anonimitāte internetā ir vajadzīga tad, ja cilvēkam nav godprātīgi nodomi un viņš tās aizsegā vēlas izgāzt visu, kas iekšā sakrājies, nedomājot nedz par savas rīcības sekām, nedz līdzcilvēku jūtām.

Katru reizi, kad interneta komentāros pie sava raksta izlasu man personīgi veltītus vārdus, iedomājos par to, vai tam rakstītājam būtu drosme to man pateikt, acīs raugoties? Atnākt uz redakciju, piezvanīt vai kaut vai uzrakstīt un ar savu vārdu parakstīt vēstuli kā vecos laikos. Vai tad man kāds teiktu, ka esmu bērnībā izvarota, grafomāne, ka man nav augstākās izglītības, ka esmu kādas partijas uzpirkta roklaiža, govju meita? (Starp citu, šie visi apzīmējumi nāk no komentāriem pie maniem rakstiem.)

Tieši tāpat es iedomājos par to acīs teikšanu, kad pirms vairākiem gadiem biju portāla Diena.lv redaktore un tā brīža valdības vadītājs Ivars Godmanis cieta autonegadījumā, gūstot vieglu galvas traumu. Tobrīd mums bija bēdīgā pieredzē balstītas iekšējas vadlīnijas liegt komentēšanu pie rakstiem par mirušiem cilvēkiem, taču uz negadījumos cietušajiem tas neattiecās. Tad nu ātri vien nācās ieviest labojumus un tūlīt pat slēgt komentēšanu, kad kā lavīna sāka gāzties komentāri par tēmu, ka tā viņam arī vajadzēja un vēl vairāk ir pelnījis. Vai tiešām šie cilvēki būtu gatavi to pateikt arī viņam acīs?

Taču pāri visai anonimitātei internetā un arī citviet stiepjas milzīga nebrīvības ēna. Pareizāk sakot, labprātīga atteikšanās no īstas vārda brīvības, jo anonīma viedokļa paušana būtībā ir nebrīvības izpausme.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ – vai tās būtu bailes no politiskas izrēķināšanās vai kā cita – cilvēks neparaksta savu viedokli ar savu vārdu, tad viņš nav spējis izmantot vai ir labprātīgi atteicies izmantot savas brīvas izteiksmes iespējas.

Un ir īpaši skumji, ka Latvijā, kuras nesenajā vēsturē esam piedzīvojuši skarbu nebrīvi visās dzīves jomās, mēs paši tik labprātīgi un vieglu roku atsakāmies no izteiksmes brīvības izmantošanas un tādu nelabu piemēru rādām arī jaunajai paaudzei.

Kad pērn Kopenhāgenā skolas auditorijā bērniem stāstīju par žurnālista darbu un pieminēju faktu par uzaugšanu nebrīvības apstākļos, man uzdeva jautājumu, ko tas nozīmē, ka nav preses brīvības. Man atbilde ilgi nebija jādomā, jo tas nozīmēja to, ka cilvēks nevarēja brīvi paust savas domas un parakstīt tās ar savu vārdu. Tagad mums, paldies Dievam, tāda iespēja ir, taču nezin kādēļ mēs to neizmantojam.

P.S. Es turpināšu lasīt komentārus pie maniem rakstiem, tajā skaitā arī anonīmos. Taču nekas man nesagādā tik lielu prieku kā komentāri, ko cilvēki parakstījuši ar savu vārdu. Pat tad, ja to autori nepiekrīt manām domām. Tādiem viedokļiem ir cita vērtība un patiesas brīvības garša.

Autore ir neatkarīga žurnāliste

 

Komentāri (161)

ligakalnina 06.02.2013. 11.11

Taisni anonīmi komentāri jau arī spēj parādīt īsto noskaņojumu sabiedrībā.
Apgalvojums, ka patreiz katrs pilnīgi droši var izteikt savu viedokli par jebkuru politisku jautājumu, un par to nekas nedraud, ir stipri pārsteidzīgs, pazīstu kādu cilvēku, kurš dzīvo mazpilsētā, kas parakstijās ar savu īsto vārdu, un vēlāk viņam par to reizes trīs “anonīmi” izdauzīja logus, nemaz nerunājot par to, ka ir vēl simts iemesli, ieskaitot politiskos,kāpēc cilvēks varētu nebūt ieintersēts atklāt savu īsto vārdu, vai arī, uzrādot īsto vārdu, grib vai negrib, rodas zināma pašcenzūra, visi nav varoņi, un liekas nepatikšanas sev neviens sagādāt nav ieintersēts.
Un dažādus troļlus no nopietniem un ticamiem komentāriem nodalīt ir elementāri.
Cita lieta, ka rupjības un tml. lietas vispār jāfiltrē.
Tā ka autores viedoklim nepiekrītu.

+33
-2
Atbildēt

3

    gstrazds > ligakalnina 06.02.2013. 11.13

    Pavisam īsi – Dzeri, kā Tevi sauc?

    +5
    -8
    Atbildēt

    0

    Andris Jautriņš > ligakalnina 07.02.2013. 22.39

    dzeris49!

    Kad anonīmi komentē gājputnu postījumus ziemāju sējumos, tad tas tiešām ir pietiekami OK. Es pats arī atbalstu viedokli, ka nika gods internetā liela vērtība tā īpašniekam, tādēļ arī līdz zināmai robežai pilnīgi pietiekams ID. Ja vēl reizi pa reizei nika nēsātājs savu identitāti atklāj :)

    Tomēr ar niku nepietiek, kad bliež pa parakstītiem viedokļiem vai šo viedokļu parakstītājiem, tad tā nav piesardzība. Pareizais vārds ir gļēvulība :(

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    ligakalnina > ligakalnina 06.02.2013. 13.13

    Labi, atklāšu noslēpumu.
    Mans īstais vārds ir nevis “dzeris”, bet “Džeris”, un mans foto visiem priekšā.

    +13
    -1
    Atbildēt

    0

buchamona 06.02.2013. 10.36

“Anonīms komentētājs” – šī “problēma” ik pa laikam uzplaiksnī čatā, taču tā, manprāt, ir viltus problēma. Ja runājam par IR publiku, piemēram, te savu laiku tērē:) galveno kārt vieni un tie paši ļaudis kopš IR pirmsākumiem. Es pat nemaz negribētu, ka pēkšņi komentētāji, pie kuru nikiem esmu pieradis, pēkšņi ” atklātos,” sāktu parakstīt savus komentus ar patiesajiem vārdiem. Zustu ” mājīguma sajūta” :) Vajadzētu savstarpējos kontaktus sākt dibināt no jauna. Sevi cienošs komentētājs savu nika godu :) sargās gluži tā pat kā to vārdu, kurš pasē ierakstīts :) Tā pat es negribētu, ka cilvēks, kurš no laika gala ir sācis parakstīt komentu bez segvārda, pēkšņi sāktu to darīt.:)

Nav jau vairs 1987.gads, kad vajadzēja zināmu drosmi, lai parakstītu kādu politisku lozungu. Esmu tehnisku iemeslu dēļ šeit pāris reižu ienācis caur draugiem ar savu īsto vārdu, garlaicīgi :) Sajūta tāda, ka neviens mani te vairs nepazīst, nav ar ko parunāties :) Par jēlībām uc stulbībām, es tās vnk vairs neredzu, bet būtu jau labi, ja portālā es indiviudāli varētu “izgriezt” kādu no bilžu licējiem utt, kuri vnk bojā kopskatu, traucē sarunāties.

+26
-1
Atbildēt

6

    Signija Aizpuriete > buchamona 06.02.2013. 13.52

    ——-rinķī apkārt :”(..) Nav jau vairs 1987.gads, kad vajadzēja zināmu drosmi, lai parakstītu kādu politisku lozungu.” =============================================================================
    Kas nevar būt globalizācijas/amerikanizācijas laikos, tas nevar būt – , drosminieku laiks ir pagājis?:
    «Kur ellē mans akmens cirvis? Kungi, mans gadsimts ir miris.» Klāvs Elsbergs

    0
    -4
    Atbildēt

    0

    Valdis Ozols > buchamona 06.02.2013. 21.13

    Portālā Ir.lv manuprāt nav anonīmu komentētāju.Te nemaz netiek iekšā komentētājs ,kas nav reģistrējies ar savu interneta adresi.Te nav tā ka var ko vien iegribas kā tas ir delfos .apollo, NRA un Latvijas avīzē. Ja es kādu nosaucu par krievu imperiālisma pakalpiņu, tad tāds ir mans viedoklis par attiecīgā cilvēka komentāru un neviens man nevar piesieties ka es it kā būtu izteicis kādu rupjību ,jo imperiālisms ir pilitikas termins ,kas ļoti plaši tiek lietots vēsturē un politikā.
    Man kā interneta komentētājam ļoti bieži tomēr gribētos zināt ,kas ir tas cilvēks kas paslēpies aiz kāda izdomāta vārda un te gvelž visādas muļķības un niekus un kuram vairāk par – zīmi es naevaru pielikt.
    Ja, piemēram, es esmu kādreiz aizvainojis raksta autoru,kas man dažreiz arī gribētos , tad ir visas iespējas raksta autoram griezties portāla redakcijā un uzzināt manu e-pasta adresi.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Andris Jautriņš > buchamona 07.02.2013. 22.30

    Nav jau vairs 1987.gads, kad vajadzēja zināmu drosmi, lai parakstītu kādu politisku lozungu……

    Man ir skumja sajūta, ka dzeris 49 gan vēl dzīvo… varbūt pat 1949. gadā. Un daudzi citi, kas draudzīgi saplusoja viņa komentāru :)

    dzeris49 Taisni anonīmi komentāri jau arī spēj parādīt īsto noskaņojumu sabiedrībā.
    Apgalvojums, ka patreiz katrs pilnīgi droši var izteikt savu viedokli par jebkuru politisku jautājumu, un par to nekas nedraud, ir stipri pārsteidzīgs,

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Egitazz > buchamona 06.02.2013. 22.56

    uldis-v
    un ko dod epasta adreses zināšana? varbūt kāds to epastu izveidoja tikai lai šeit reģistrētos un vairāk pat nepārbauda to epastu.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Timurs Čuntonovs > buchamona 06.02.2013. 16.31

    Pareizi, tā saucamā anonimitāte (interesanti, kas tā par anonimitāti mūsdienās, kad visus un visu var atrast) ir vienkārši mazs kaifs, kaut kas citādāks mūsu ikdienā. Piemēram, es ēdu saldo ar mellenēm un maskarponi – tas ir kaifs.,.. un tad es uzrakstu te kādu komentāru – kaifs. Es palasu, ko raksta citi – dažs domā līdzīgi man, par citu pasmejos. Forši.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

    Ilgonis > buchamona 06.02.2013. 12.27

    “Ir” komentētāju pulciņā esmu ienākusi nesen, bet jūtos kā starp labiem, seniem draugiem ( Ino, riņķī apkārt, betijacelmale, ARTs, con brio, zirnekliene Šeloba…). Man ir ļoti interesanti uzzināt – ko par Latvijai aktuāliem jautājumiem domā citi. Aizmuku no apollo, tevenet…, jo nomāca lielais dumību un rupjību apjoms komentāros. Neesmu ne žurnāliste, ne ekonomiste, ne politiķe…, bet mana profesija ir parka dārznieks. Varbūt, tāpēc nejūtos īpaši droša rakstot komentārus. Priecājos, ka man ir iepēja būt anonīmai, jo man ir gan savs viedoklis, gan emocijas, kuras es labprāt paužu, grimstot savas mīļākās peonijas ‘Garden Treasure’ ziedlapiņās. Vārds “Misija” bija manam mīļajam kaķītim. Katrs mēs sargājam savus mīļumus, tāpēc savu ‘niku’ mēģināšu turēt godā. Kādrez jau sirsniņa priekā nodreb, domājot par tiem, kuri ir tik precīzi iztekuši manas domas. Tāpat man ir ļoti svarīgs katrs “+”, ko man citi ir iedevuši un man nav svarīgi vai to izdarīja Māris, Ilze vai Dace…

    +17
    -3
    Atbildēt

    0

Juris Millers 06.02.2013. 11.04

Es vienmēr komentēju ar savu vārdu (vai to pašu segvārdu pēc kura mani var viegli identificēt), BET iespēja anonīmi izteikt savu viedokli *ir* demokrātijas pamatu pamats, kas ir jāaizstāv mums visiem. Ja tavās acīs pat pamatotam viedoklim nav vērtības, ja to ir izteicis anonīms komentētājs, tad tev kaut kas nav kārtībā ar loģisko domāšanu. Fakti nemainās atkarībā no tā kurš tos ir izteicis. Ja pamatotu viedokli nespēj atspēkot ar savu pamatojumu, tad ķerties pie komentētāja identitātes (vai tās trūkuma) ir nekas cits kā gļēvs ad hominem.
Manuprāt rakstu autoriem būtu jābūt ar publicētām identitātēm, lai būtu skaidrs kurš ir pārbaudījis ziņu, kurš ir paskatījies kādi ir konfliktējošie argumenti utml. Taču arī tad ir pilnīgi normāli, ja žurnālists neatklāj konfidenciālus ziņu avotus – tādā gadījumā viņš liek uz strīpas savu reputāciju, jo viņš uzticējās šim ziņu avotam un prasīja to pašu arī no mums.
Taču lasītāju komentāriem – tiem ir noteikti un neapgāžami jābūt iespējai būt anonīmiem! Var izmantot moderēšanas režīmus, kuros anonīmiem komentāriem ir automātiski -1 balss, kamēr komentētājiem ar lielu vēsturi ir +1, taču komentāram kā tādam ir jāstāv tikai uz tā satura, nevis uz autora vārda.

+22
0
Atbildēt

2

    Kaspars > Juris Millers 07.02.2013. 21.00

    nu, ir jau arī lietas, par kurām nonīmi zvanīt un stučīt dakteri neiesaka!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Timurs Čuntonovs > Juris Millers 06.02.2013. 16.38

    Tiešām, tad jau lai neatļauj arī anonīmi ziņot par darba devējiem, kas algu aploksnē maksā. Tas takš arī ir tik šausmīgi, ka anonīmi zvana un par kādu stučī.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu